Interesanti fakti par Jupiteru

Romiešu mitoloģijā, Jupiters ir ekvivalents grieķu Zevam un tiek saukts par dies pater vai spīdošo tēvu. Jupiters ir arī lielākā Saules sistēmas planēta, iespējams, arī otra svarīgākā pēc Zemes, mainot mūsu uztveri gan par pašu Zemi, gan Saules sistēmu un visumu kopumā.

1610. gadā, Galileo Galilejs atklāja Jupiteru un tā četrus lielākos mēnešus: Eiropu, Jo, kasinopelit, Kalisto un Ganimēdu, kurus šodien pazīstam kā Galileja mēnešus. Līdz ar to Jupiters kļuva par otro debesu ķermeni pēc Zemes, kuram tika atklāti, ap to riņķojoši, pavadoņi. Šis atklājums kalpoja kā izšķirīgi pierādījumi poļu astronoma Kopernika teorijai, ka Zeme neatrodas visuma centrā.

Jupiters ir pārliecinoši lielākā Saules sistēmas planēta. Sarkanīgais gāzes milzis ir tik liels, ka tā masa divkārši pārsniedz visas pārējās Saules sistēmas masu, neskaitot Sauli. Jupitera atmosfēra, kas sastāv galvenokārt no ūdeņraža un hēlija, ļoti līdzinās zvaigznei. Zinātnieki uzskata, ka, ja Jupiters būtu kļuvis vēl 80 reižu lielāks, tajā iedegtos kodolreakcija un tas kļūtu par zvaigzni. Arī šobrīd, ar tā četriem milzīgajiem mēnešiem un daudziem sīkākiem objektiem tā orbītā, Jupiteru var uzskatīt par mini zvaigznes sistēmu.

Jupiters ļoti strauji griežas ap savu asi. Par spīti kolosālajam izmēram, Jupiters vienu rotāciju pabeidz vien 10 stundās, nevis 24 kā Zeme, griežoties 27 reižu lēnāk par gāzes milzi. Tādēļ tā atmosfērā vēji traucas ar 650 kilometru stundā lielu ātrumu. Šie vēji izrotā Jupitera atmosfēru ar rūsganīgi sarkanām un baltām joslām. Arī Jupitera slavenākā ārējā pazīme – Lielais sarkanais punkts, ir radusies pateicoties planētas vējiem. Šis punkts patiesībā ir milzīga vētra, kas plosās jau 300 gadus. Tās platākajā vietā, vētras plašumā trīs reižu pārsniedz Zemes diametru. Lielais sarkanais punkts ir ļoti dinamiska parādība, tai bieži mainot izmēru un reizēm šķietami pazūdot vispār, lai mazliet vēlāk atkal uzrastos.

Kā otrs lielākais Saules sistēmas iemītnieks, Jupiters ir kā pārējo planētu vecākais brālis, nereti aizstāvot mūsu Zemi pret kosmosa huligāniem, kas draud izbeigt cilvēci. Runa ir par komētām no Orta mākoņa, kas atrodas 1000 līdz 100000 astronomisko vienību (attālums no Zemes līdz Saulei) tālu no Zemes. Reizēm, kad Saules sistēmai pietuvojas kāda cita zvaigzne, tās gravitācija izgrūž šīs komētas kritienā uz Sauli. Zinātnieki ir droši, ka arī komēta, kas nogalināja dinozaurus, ir nākusi tieši no Orta mākoņa jeb pelaa netissä. Par laimi, ceļā uz Sauli, šīm komētām ir jātiek garām Jupiteram, kas lielāko vairākumu šo komētu notver savā spēcīgajā gravitācijas laukā un uzņem sitienu mazo planētu vietā.

Jupitera gravitācijai ir milzīga loma Saules sistēmas attīstībā. Starp Marsu un Jupiteru ir visai daudz no planētām brīvas vietas, ko aizņem tā sauktā Asteroīdu josta. Zinātnieki uzskata, ka, ja ne milzīgās Jupitera gravitācijas, šie asteroīdi jau sen būtu izveidojuši vēl vienu akmeņainu planētu. Turpinot par Jupitera gravitācijas nozīmību, jāpiemin arī tās kolosālā spēka pielietojums kosmosa izpētē, paātrinot kosmiskās zondes. Pagaidām ātrākais kosmosa apceļošanas veids, kāds tiek pielietots praksē, ir, ļaujot zondei iekļūt Jupitera orbītā, kur gāzes milža gravitācija to paātrina līdz neticamiem ātrumiem, lai, izdevīgā brīdī, iedarbinātu gāzes turbīnas un izsviestu zondi pareizajā virzienā, bet jau uzņēmušu daudz lielāku ātrumu.