Pārsteidzoši patīkamas vecumdienu priekšrocības

Dzīvei ir nomācoši vienkārša trajektorija. Viss ir tik paredzams, ka pat nav nepieciešams totalizātors. Cilvēks piedzimst, pavada dažus gadus izskatoties un jūtoties lieliski, sasniedz pusmūžu un lēnām sāk grimt vecumdienu akacī un ar tām saistītājām sociālajām problēmām. Galu galā, cilvēks attopas veco ļaužu namā, klausoties Vectēva Simpsona atmiņās, prātojot par to, kādēļ bērni ir pārstājuši ciemoties. Vismaz tāda ir ciniskā perspektīva. Bet pastāv arī daudz pozitīvāks skats uz novecošanu, no kura skatoties, vecumdienas ir pilnas ar iepriekš nepiedzīvotām un patīkamām pieredzēm.

Cik reižu gadā tu noķer iesnas? Vairums cilvēku, vecuma grupā no 18 līdz 35, saaukstējas aptuveni trīs reizes ik gadu. Turpretī, tiem, kuriem jau pāri 50, saaukstēties gadās tikai reizi gadā. Agrā bērnībā, katra slimība klapē mūsu imūnsistēmu kā demontāžas brigādes strādnieks ar veseri rokās, tādēļ mazi bērni pieķer kādi kaiti teju reizi mēnesī. Mums kļūstot vecākiem, ķermenis jau ir iepazinis vairumu mikrobu, kā arī to, kā ar iebrucējiem visefektīvāk tikt galā. Lai arī ar sirmu vecumu parādās vairākas jaunas veselības problēmas, tādas kaites kā alerģijas, migrēnas un saaukstēšanās kļūst retākas.

Pētnieki ir atklājuši dīvainas sakarības starp cilvēka vecuma un laimes sajūtu. Izrādās, ka jaunieši no 18 līdz 25 gadiem piedzīvo spēcīgu kritumu laimes sajūtas kritumu, kas atkārtojas, sasniedzot pusmūža vecumu. Tomēr, sagaidot 60. dzimšanas dienu, cilvēki atkal sāk pakāpeniski justies laimīgāki. Nosvinot 70 gadu jubileju, mēs jau atkal jūtamies tikpat laimīgi, kā labākajos jaunības gados. Psihologi pieļauj, ka, sasniedzot tik cienījamu vecumu, cilvēki ir iemācījušies sabalansēt savas emocijas, pateicoties daudzajām dzīves pieredzēm, kuras tos svaidījušas apkārt mūža garumā.

Mūsu attiecības ar tuviniekiem ir viena no laimīgas dzīves atslēgām. Tomēr cik no mums var ar tīru sirdsapziņu apgalvot, ka nekad neesam pārspīlējuši savu reakciju, bezjēdzīgos strīdos ar ģimenes locekļiem, vai neesam turējuši ļaunu prātu uz labu draugu daudz par ilgu? Izrādās, ka arī ar šo problēmu seniori tiek galā labāk nekā juniori. 2010. gada Pardajas Universitātes veiktajā pētījumā atklājās, ka 50. gadus veci un vecāki cilvēki priecājās par sabalansētākām attiecībām laulībā un ar draugiem. Pārsniedzot 50 gadu robežu, mēs mazāk strīdamies ar tuviniekiem, izrādām lielāku atbalstu saviem draugiem un nepievēršam pārlieku lielu uzmanību cilvēku negatīvajām īpašībām kopumā. Arī citi pētījumu rezultāti atbalsta pieņēmumu, ka, laikam ejot, cilvēkos attīstās spēja atpazīt vērtīgākās dzīves prioritātes un izturēties pret tām atbilstoši. Tikmēr jaunāki cilvēki biežāk iesaistās konfliktos, izturas egoistiski un nepārdomāti. Pētnieki šo novirzi daļēji saista ar nāves tuvošanos. Apzinoties, ka vairs nav palicis daudz laika, cilvēki zaudē spēju glabāt sevī aizvainojumu. Vēl citu pētījumu rezultāti norāda uz to, ka šajā fenomenā zināmu lomu varētu spēlēt arī stereotipi, kādi sabiedrībā saistīti ar veciem cilvēkiem. Jauni cilvēki seniorus redz kā mierīgus un nosvērtus, tādēļ retāk met tiem izaicinājumu strīdēties par triviālām lietām, par kādām labprāt pakašķētos ar saviem vienaudžiem. Tas varētu izskaidrot, kādēļ vairums jauniešu uzskata, ka ar viņu vecākiem nav iespējams sadzīvot, bet nejūt nekādas problēmas, samierinoties ar ekscentriska vectēva dīvainībām.